Jau vēsturiski zelts ir ne tikai vienkārši dārgmetāls, greznuma lieta un vērtības mērs, bet arī ieguldījumu veids. Tas tiek izmantots uzkrājumu veidošanai un saglabāšanai arī laikā, kad finanšu tirgos plosās vētras un investoru noskaņojums ir pārsvarā pesimistisks. Zeltam vienmēr ir izdevies praktiski pilnībā atgūt visus zaudējumus, kuriem recesijas un pieprasījuma zuduma rezultātā tiek pakļauti citu izejvielu aktīvi. Diezin vai var apgalvot, ka šo ”ieguvumu” nosaka pieaugošais ražošanas pieprasījums, t.i. tā zelta daudzuma palielināšanās, kurš tiek izmantots preču vai materiālu izgatavošanā. Visdrīzāk zelta cenas tiekšanās pretī arvien jauniem vēsturiskajiem maksimumiem ir saistīta tieši ar zelta kā investīciju objekta pieprasījumu. Un šāda izvēle ir visnotaļ loģisks solis, ja vēlaties pasargāt sevi no iespējamiem zaudējumiem, it īpaši, ja īstas skaidrības par to, kā beigsies recesijas process, nav.

Jūlijā zelts piedzīvoja visai volatīvu tirdzniecību un dārgmetāla cena turējās pie 950 dolāru atzīmes par Trojas unci. Visbeidzot uz vājo makroekonomikas datu un dolāra nostiprināšanās fona tā koriģējās līdz 925 USD par unci. Taču zelts saglabāja visas iespējas atgūt zaudēto, arī dolārs vairs neturpināja savu ofensīvu, un izejvielu tirgos neatsākās kārtējā kotējumu lejupslīde. Nostiprinoties amerikāņu valūtai, tika sagaidīta zelta izturības pārbaude pie cenu robežas 900 XAU USD.

Augustā zelts tiecās uz jauniem rekordiem - dārgmetāla cena praktiski sasniedza 1005 USD pat Trojas unci. Zaudējot uzticību amerikāņu dolāram kā stabilam investīciju instrumentam, investori turpināja iepirkt zeltu milzīgos apmēros. Pirmā pusgada laikā kopumā investori jau bija iegādājušies 818 tonnas zelta, kas turpat par 50% pārsniedza pērnā gada rādītāju. Zelts bija viens no nedaudzajiem atslābušās amerikāņu valūtas hedžēšanas un inflācijas sekmēšanas instrumentiem. Krīzes radītā nebeidzamā likviditāšu ieplūšana dažādu valstu finanšu sistēmās arvien spēcīgāk sekmēja inflācijas pieaugumu, un Amerikas parādu slogs jau sasniedza rekorda apjomus. Tādēļ turpināja darboties vecais investīciju saglabāšanas mehānisms – ieguldījumi „mūžīgajās vērtībās”. Tomēr kārtējais zelta pieprasījuma vilnis vēl neliecināja par ekonomikas atveseļošanos, bet pilnā mērā varēja tikt vērtēts kā krīzes padziļināšanās, jo tik liels pieprasījums liecināja arī par būtisku neuzticēšanos gan valūtām, gan arī citiem investīciju instrumentiem. Bez pasaules ekonomikas atveseļošanās pazīmēm, kā arī, saglabājoties rūpnieciskā zelta pieprasījumam, tika sagaidīts zelta cenas turpmāks pieaugums.

Rudenī galvenie kārtējo zelta cenas rekordu (1057 XAU USD) iemesli bija investoru bažas attiecībā uz ieilgušo ASV dolāra atslābumu un nebeidzamā inflācija. Valdības, atbalstot finanšu tirgus ar pastāvīgu likviditātes iepludināšanu, būtībā izveidoja apburto loku: inflācija pieaug, dolārs vājinās - pieaug pieprasījums pēc "reāliem" aktīviem (zelts un citi). Zelts pēc būtības ir valūta de facto, un Persijas līča valstu runas par atteikšanos no dolāra kā maksāšanas līdzekļa naftas tirgū un pāreju uz valūtu grozu (jena, eiro, juaņa, zelts) arīdzan veda pretim vēl lielākam dolāra atslābumam. Pēc šāda notikumu scenārija vispārdrošākās prognozes vēstīja zelta cenas pieaugumu vēl par pusi no pašreizējās vērtības.

Novembrī zelta cenas turpināja virzību augšup, sasniedzot kārtējos rekordus (1150 XAU USD). Ņemot vērā to, ka zelta pirkšanai līdz šim bija pievērsta pārlieku liela uzmanība un cenas kāpums visdrīzāk saistāms ar spekulatīviem iemesliem, investori cēlmetāla cenā joprojām saskatīja izaugsmes perspektīvu un turpināja uzpirkt. Iespējemās korekcijas, uz Amerikas valūtas atslābuma fona, visdrīzāk varēja kalpot par pamatu turpmākai zelta uzpirkšanai un tātad attiecīgi arī dārgmetāla cenas kāpumam tuvākajā nākotnē. Ideja „pērc zeltu, pārdodot dolāru” kļuva arvien populārāka. Aizvadītā gada laikā zelta cena jau bija pieaugusi par 55%, kas tieši norāda uz tirgus pārkaršanu. Analītiķi uz gada beigām paredzēja apjomīgu garo pozīciju slēgšanu un investoru peļņas fiksāciju. ASV FRS paziņojumi liecināja, ka esošās procentu likmes netiks mainītas līdz 2012.gadam, bet ASV patēriņa preču cenu pieauguma dinamika - par mērenu inflāciju un pakāpenisku ekonomikas atveseļošanos. Tātad 2010.gads, turpinoties dolāra atslābumam, var iezīmēties ar kārtējo zelta iepirkumu vilni.

2009.gada decembrī optimistiskās prognozes attiecībā uz zelta cenu tika attaisnotas, kad dārgmetāla cena uz kārtējās dolāra vājināšanās fona 03.12.2009. pārsniedza 1200 USD, sasniedzot 1220 dolāru atzīmi par Trojas unci. Tomēr pēc tam spiediens uz zeltu sāka pieaugt, un tam par iemeslu kalpoja vairāki apstākļi. Viens no galvenajiem bija centrālo banku īstenotā politika, kuras rezultātā tirgū ieplūda neierobežots likviditātes apjoms, kas ļāva investoriem izmantot šo likviditāti ieguldīšanai zeltā. Taču šāda politika pēdējā laikā tika pakļauta kritikai, piemēram, no Eiropas CB vadības puses, kura paziņoja par nepieciešamību samazināt likviditātes plūsmu un bardzināt kredītpolitiku.
Papildus tam pozitīvi izrādījās 04.12.2009. publiskotie Amerikas statistikas dati, kas sekmēja spēju dolāra stabilizēšanos un tā rezultātā – ilgtermiņa pozīciju skaita samazināšanos visos izejvielu tirgos, tostarp arī zelta. Tā rezultātā zelta cena noslīdēja par aptuveni 8% (pie 1120 USD atzīmes par Trojas unci). 2009.gada beigās zelta liktenis atradās valūtas tirgus rokās, un, līdz ar dolāra pozīciju stabilizēšanos, zelta cenas izaugsme aizkavējās.


Alans Kairovs
Trasta operāciju nodaļas vadītājs